Zirnis, kas izglāba ģimeni Sibīrijā un Zaļā zirnīša dubultnieks
Baržas spraugā atrasts dzeltenīgs zirnis. Gari, violetām pākstīm. Nav saglabājušies.
Gari, saldi cukurzirņi ēdamām pākstīm, koši zaļiem, gardiem zirnīšiem.
Lolotāja: Maija Galiņa, 79 gadi, bioloģiski sertificēta zemniece, ķīmiķe
Madonas novada Bērzaunes pagasts, “Jānīši”
VĒSTURE
Manu Sibīrijas zirņu gan vairs nav. Bet stāsts ir šāds: vecomāti uz Sībīriju aizveda 1941.gadā, tā kā viņa bija veca, tad aizsūja baržu tīrīt. Viņa šķirbā atrada vienu zirni un iesēja, bet tajā ģerevņā neviens zirņus neaudzēja. Vecā māte zirni izloloja un izauga 48 graudiņi. No tiem 48 graudiņiem nākamajā pavasarī viņa iesēja visus un tad apgādāja visu ciemu ar zirņu sēklām, jo vietējie visu vasarā apēda, sēklas tiesu nekad neatlika. Un tā viņa visus Sibīrijas gadus apgādāja ar šiem zirņiem gan savu, gan kaimiņu sādžu un atveda tos zirņus uz Latviju. Bet es tos vairs neaudzēju, jo nebija nekas īpašs: gari un pākstis tumši lillā, neēdamas, graudi krēmkrāsā, garša arī nekas īpašs. Turēju tikai kolekcijai, bet tie man nonīka.
Kaut kam jau devu tos zirņus, varbūt Pakalniešu Guntai vēl saglabājušies. Kad bija Puķu dienu saiets, tad es klētī saliku gan pupu, gan zirņu sēklu un katrs, kas gribēja, tas ņēma. Bija kādas 13 zirņu šķirnes.
Tagad man vairs ir tikai vieni, 40.gadu zirņi, koši zaļi un kad novāra, neizjūk un nevar atšķirt, vai zaļais zirnītis no bundžas vai manējais, kas vienkārši izmērcēts un novārīts. Tie ir ar pākstīm ēdami, bērniem ļoti garšo un, ja tīrari uziet, tad noēd pa tīro. Šie zirņi ir diezgan ātraudzīgi, bet šogad nepaspēju iesēt, jo pavasari pavadīju slimnīcā. Tie ir koši zaļi, kantaini. Diezgan agri ienākas, saldi. Mamma tos atvedusi no Kurzemes vai Rīgas puses 40.gadu beigās. Apmēram metru augsti, maikstes jāliek.
RECEPTE
Šos saldos, koši zaļos zirnīšus izmērcē un vāra zupā vai sautējumā, pat lielākie gardēži nespēj atšķirt, vai tie no bundžiņas vai manējie.
Šitie zirņi ir no pēckara gadiem manās mājās un es tos audzēju tāpēc, lai nebūtu jāpērk konservētie zirņi. Šitos izmērcē, novāra un nevar atšķirt, vai zirnis no bundžiņas vai vai šitais. Jā nepārvāra, tas nepārplīst un krāsa tāda pati kā konservētajiem. Un zaļi arī garšīgi, var ēst ar visām pākstīm.
Vai citiem arī garšo?
Bērniem ļoti.
Un tītariem?
Tītariem vēl vairāk! Vienreiz apēda tā, ka burtiski pāris sēkliņas palika. Knapi izdevās izglābt. Un tad otro reizi izglābu tāpēc, ka biju sēklu iedevusi kaimiņienei un viņa man tad iedeva atpakaļ. Es vienmēr zirņus dalīju visiem, ja citiem arī būs, tad droša lieta.
Pie Maijas Galiņas ciemojās Sandra Stabiņģe un Anitra Tooma 2020.gada 3.jūlijā.
Comments