Latvijas Zinātņu akadēmijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā “kultūras mantojumam” dota šāda definīcija: “Kultūras mantojums ir cilvēka garīgās darbības liecība materiālā vai nemateriālā formā. Tas ietver mākslinieku, arhitektu, mūziķu, rakstnieku un zinātnieku, kā arī anonīmu autoru darbus, cilvēces gara izpausmi un vērtību sistēmu, kas dzīvei piešķir jēgu.” Manuprāt, šī ir ļoti trāpīga definīcija, kas izskaidro arī mantoto kultūraugu termina būtību.

​

Kultūraugi ir augi, kas ar nolūku un mērķtiecīgi tiek audzēti pagalmos, dārzos, tīrumos un pļavās. Tie ir dekoratīvie augi, dārzeņi, augļaugi, kartupeļi, graudaugi, zālaugi, ārstniecības augi un garšaugi. Viss, kas cilvēku baro gan miesiski, gan garīgi, gan emocionāli. Latviešu sētā jau izsenis ir audzēti visi šie augi. Tie gadsimtu gaitā ir gan mainījušies un pilnveidojušies, gan arī zuduši.

 

Latvijas teritorija vienmēr atradusies rietumu un austrumu krustcelēs: gan vācu, gan zviedru, kā arī poļu un krievu laiki – tie visi ir devuši nozīmīgu ieguldījumu kultūraugu daudzveidības jomā, jo vienmēr, kad mainījās vara, piļu un muižu dārznieki sev līdzi veda ierastos kultūraugus. Šeit tie vai nu neizdzīvoja, vai arī adaptējās, krustojās, vairojās, tika veikta apzināta vai neapzināta izlase, un tā mēs esam tikuši pie milzīgi liela mantojuma. Bet mūsdienu globalizācija dara savu, neticamā ātrumā izzūd vietējie kultūraugi. Tāpēc mums ir jāuzņemas atbildība un rūpes par mantoto kultūraugu saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.

​

Valstiskā līmenī visu Latvijā izveidoto un pieejamo kultūraugu šķirņu sēklas tiek glabātas atbilstoši starptautiski izstrādātai metodikai Latvijas Kultūraugu gēnu bankā, līdz pat 30 un vairāk gadu, tik ilgi, kamēr oficiāli reģistrēto šķirņu un līniju sēklas saglabā dīgtspēju. Tad sēklas tiek ataudzētas un atkal ievietotas saldētavās uz vairākiem gadu desmitiem. Bet mantotie kultūraugi ir atstāti novārtā. Ko darīt ar tiem? Kā tos saglabāt, un vai tas ir svarīgi?

​

Bez emocionālās un garīgās vērtības mantotajiem kultūraugiem ir nepārvērtējami liela bioloģiskā vērtība, jo tie gadu desmitiem iedzīvojušies dažādos ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļos (piemēram, Liepāja vai Alūksne ir gana atšķirīgas vietas raugoties no augu augšanas viedokļa). To spēks ir gēnos, kas nodrošina spēju pārvarēt tieši šīs vietas kritiskos apstākļus vai īpatnības (augsne, vēji, salnas u.c.). Bet galvenā vērtība – ilgstoši tiek ataudzēti un atlasīti labākie īpatņi, kas izturīgi gan pret vēlām pavasara salnām, agriem rudeņiem, klimata pārmaiņām, kā arī pret slimībām un kaitēkļiem. Mantotie kultūraugi evolucionē līdzi dažādajām pārmaiņām. Ja tā nebūtu, kāpēc gan tādus augus īpaši lolot?

​

Par mantotiem kultūraugiem var nosaukt tos augus, kas ilgstošā laika periodā (vismaz 30 gadi jeb viena paaudze) tiek ataudzēti kādā teritorijā, saimniecībā, dzimtā vai ģimenē. Kā jau minēju, tie ir augi, kas tiek uzturēti brīvi, intuitīvi, nesekojot striktām šķirņu uzturēšanas instrukcijām, un tiem bieži vien pat nav šķirnes vārda, vien šaurā lokā lietots apzīmējums, piemēram, Almas tantes gurķi, cara Nikolaja pupas vai Kārļonkuļa kartupeļi. Augļukokiem par kultūrvēsturisku šķirni uzskata tās, kuras introducētas pirms II Pasaules kara — tātad audzētas vismaz 80-100 gadus.

Oficiāli reģistrētās dārzaugu šķirnes, no kurām tiek iegūtas sēklas vai tās tiek pavairotas veģetatīvi, neietilpst mantoto kultūraugu kategorijā. Par tām rūpējas šķirnes selekcionārs vai gēnu banka.