Kad tu apciemo kādu dārzu, tad saimnieks var stundām stāstīt par teju katru augu – no kurienes tas nācis, kurš dāvinājis, cik ilgi tas zeļ šajā dārzā. Mums katram ir kāds stāsts un atmiņas par augiem, kas gadiem ilgi labi aug tieši mūsu dārzā. Tāpēc tu no viņiem nešķiries: katru rudeni atliec sēklai zirņus, pupas, ķirbjus, sīpolus, ķiplokus utt; ved uz jauno dārzu vai dāvini rabarberu stādu, pujeni, upeņu patsakni, to īpašo floksi, kas pievakarē maina krāsu. Tu atgriezies savā bērnības dārzā un sagriez no mīļajām ābelēm potzarus un izroc patsakņus. Čubināšanās pa zemi baro mūsu laimes hormonus, vai ne?

Ja kāds kultūraugs bijis kopā ar tavu ģimeni vismaz 30 gadus, tas varētu kļūt par nacionālo bagātību – mantoto kultūraugu.

Šādi augi ir īpaši ar to, ka labi piemērojušies konkrētiem augsnes un klimata apstākļiem: lai gūtu labu ražu, tiem nevajag ne minerālmēslus, ne pesticīdus. Tie ir izturīgi pret salnām un sausumu, piecieš Latvijas mainīgo ziemu, kā arī dīvainos pavasarus un rudeņus.

Kultūraugi gadsimtu gaitā ir mainījušies un pilnveidojušies, bet daudzi diemžēl ir izzuduši. Turklāt ir tik vienkārši lielveikalā paķert koši apdrukātu sēklu paciņu vai stādu podā kopā ar kādu Spānijas kailgliemezi. 

Mazināt atkarību no minerālmēsliem, pesticīdiem, invazīviem kaitēkļiem, importa sēklām un stādiem – šie ir tie vissvarīgākie iemesli, kāpēc mums jārūpējas par mantoto kultūraugu saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Un tad vēl stāsts par Dārznieku, kurš cauri gadiem šo augu izloloja un nodeva tālāk, ir ļoti svarīgs un iedvesmojošs.

Nekad nav par vēlu sākt lolot mantotos kultūraugus!